Osteopātija ir īpaši efektīva mugurkaula un locītavu deģeneratīvi-distrofisko procesu ārstēšanā, skoliozes un traumu gadījumos. Ar osteopātijas metožu palīdzību tiek veiksmīgi ārstētas:
- galvaskausa traumas, tās sekas,
- hipertenzijas un hidrocefālijas sindromi,
- encefalopātija,
- dažas epilepsijas formas,
- iekšējo, viscerālo orgānu funkcionālie traucējumi.
Osteopātijas prakses gaitā parādās negaidītas un mazpazīstamas (tradicionālās medicīnas skatījumā) cēloņu un seku saites. Osteopāts cenšas atrast problēmas pēc iespējas primāru etioloģisko momentu, novērtēt dažādu problēmu adaptāciju, kompensāciju, dekompensāciju, tās metodoloģiski novērst jeb harmonizēt ņemot vērā pacienta reģenerācijas spējas.
Piemēram:
- acu muskulatūras sasprindzinājums var izraisīt pārejošas muguras sāpes,
- dažāda garuma kājas izraisa žokļa locītavu disfunkciju,
- plecu – lāpstiņas periarteriīts var būt saistīts ar aknu darbības traucējumiem utt.
Visi augstākminētie faktori osteopātam ir acīmredzami, jo osteopāta skatījumā mugurkaulāja struktūru fibroze un galvaskausa šuvju kustību ierobežojumi ir vienlīdz nozīmīgi posturālo – stājas un gaitas traucējumu attīstībā, kas savukārt iesaista arī citas struktūras.
Vēl viens tipisks piemērs slimības patofizioloģisko mehānismu vērtējumos: ortopēdi uzskata, ka idiopatiskā skolioze ir mugurkaulāja funkciju izmaiņas, bet osteopāti uzskata, ka šī slimība pirmām kārtām ir atkarīga no galvaskausu kaulu kinētikas disfunkcijas, bet mugurkaulājs lielā daļā gadījumu iesaistās sekundāri.
Ņemot vērā šos patofizioloģiskos procesus, osteopāti sasniedz labus ārstēšanas rezultātus pat skoliozes 3. pakāpes ārstēšanā, padarot mugurkaulāju kustīgu funkcionāli pilnvērtīgāku - dzīvība ir kustībā, tajā pat laikā tradicionālās metodes piedāvā ķirurģisku iejaukšanos ar masīvu imobilizāciju, kaut arī pirmajā brīdī vizuāli it kā pieņemamāku, bet nenosakāmām nopietnām sekām.
Viena no atšķirīgām īpašībām osteopātijas medicīnā no allopātiskās ir tā, ka jaundzimušajiem bērniem pēc iespējas ātrāk var noteikt dzemdību traumas rezultātā radušos traucējumus. Tas nozīmē, ka osteopāts var ne tikai labot funkcionālos traucējumus, bet arī var novērst tādu smagu slimību progresēšanu kā hidrocefālija vai epilepsija, līdz ar to mazinot šo bērnu invaliditāti.
Iespējama arī locītavu artrozes agrīnas stadijas samērā veiksmīga terapija. Lai uzlabotu locītavu funkcijas periartrozes stadijā ir nepieciešamas tikai 2-5 osteopātiskās procedūras.
Ir pierādīta augsta osteopātijas metožu efektivitāte sporta medicīnā. Osteopātija ir viens no elementiem kompleksajā ārstēšanā smagu sporta traumu gadījumā.
Osteopātija neaizstāj allopātisko (tradicionālo) medicīnu, īpaši neatliekamo palīdzību, bet gan to papildina.
Metodiskie paņēmieni diagnostikā un ārstēšanā.
Lai noteiktu bojājumus, kas vērojami kaulu – muskuļu sistēmā un viscerālos orgānos, osteopātam nepieciešams izstrādāt augstu pirkstu jūtīgumu, apgūt osteopātiskās palpācijas tehniku. Diagnostika prasa no ārsta augstu kompetenci un efektīvu palpatoru uztveri.
Dziļākā būtībā osteopātijas diagnoze atšķiras no allopatiskās diagnozes ar to, ka tā balstās uz cilvēka organisma mikrokinētisko sistēmu. Tā ir “kinētiskā diagnoze’’.
Osteopātiskā ārstēšanas metode fundamentāli atšķiras no allopatiskās ārstēšanas metodēm. Osteopātiskā ārstēšana balstās uz pilnīgi citu diagnosticēšanu un tā nepielieto farmakoloģiskos preparātus ārstēšanas procesā.
Diagnostika un ārstēšana balstās uz noteiktiem rādītājiem:
- dinamiskiem,
- statistiskiem,
- palpācijas testiem.
Ārstēšana sevī iekļauj manipulāciju
- kraniālos,
- strukturālos (mugurkauls, locītavas, muskuļi) un
- viscerālos līmeņos.
Pēc ārstēšanas osteopāts pārbauda savu manipulāciju pareizību.