Osteopātija

Cilvēks ir vienota būtne ar trim sejām: ķermenis, kustība, dvēsele.

Osteopātija ir dziedināšanas skola, kas māca, ka ķermenis ir dzīvs organisms ar savām biomehāniskajām un biodinamiskajām likumsakarībām, kurā ir strukturālā, funkcionālā un emocionālā savstarpējā saistība, kas ir koordinēta darbībā pret ķermeņa anormālu stāvokli vai slimības attīstību.

Osteopātiskā ārstēšana ir manuālu tehniku pielietojums osteopātiskās filozofijas koncepcijas ietvaros. Osteopātiju dibinājis Dr. Andrew Taylor Still - ķirurgs 1874.gadā, veicot ar roku iedarbību uz ķermeni, to apņemot un pieliekot dabas dziedinošu spēku (vis medicatrix naturae). Viņš aizsāka jaunas specialitātes attīstību. To pielieto ārsti, kas apgūst papildus strukturālu, funkcionālu disfunkciju diagnostiku dažādu disfunkciju biomehānisku un biodinamisku attīstību likumsakarību un tūlīt arī ārstēšanu, lai uzlabotu pacientu veselību un uzlabotu viņu dzīves kvalitāti.

Andrew Taylor Still (1828-1917)

Viņš definēja, ka dzīves izpausme ir kustībā. Organisma dažādas daļas funkcionē un kustas harmoniskā līdzsvarā, veicot organisma paša sistēmu un funkciju līdzsvarošanos. Esot kādiem sastrēgumiem, sarētojumiem, blokādēm, kustību ierobežojumiem, līdzsvars tiek izjaukts. Kad parādās nepareizi iestiepumi, kustību ierobežojumi, attīstās slimība.

Dr A.T. Still, uzskatīja, ka osteopātija mazina medikamentu un ķirurģiskās iejaukšanās nepieciešamību, pilnveidojot un uzlabojot medicīnu un arī ķirurģiju, bet tos neizslēdzot un neignorējot un neatceļot.

Osteopātijas ārstēšanas mērķis ir pielietot iepriekš zināmās ārstēšanas metodes, kā arī mazināt šo metožu pielietošanu, kad tas ir iespējams.

Osteopātiskā darba līmenis ir atkarīgs no daudz faktoriem - palpācijas līmeņi, kas atkarīgi no osteopāta izglītības līmeņa, palpācijas pieredzes. Tas ir iespējams strukturālajā līmeni, ārstējot kaulus, locītavas, fascijas, saites, muskuļus, membrānas, iekšējos orgānus, šķidrumus, ķermeņa potenci, embrioloģisko audu kustības līmeni, enerģētisko līmeni u.c. līmeņus, kā arī dažādā audu dziļumā – āda, zemāda, fascijas, muskuļi, iekšējie orgāni, muskuļi aiz iekšējiem orgāniem, kauli.

Lietojot osteopātiskās tehnikas, spēku pieliek no ārpuses. Ķermenis var veikt korekcijas pats no „iekšpuses”. Osteopātiskas tehnikas tiek pielietotas, izmantojot organisma paša iekšējos paškorekcijas spēkus, lai virzītu ķermeņa audus pēc iespējas mazākā audu iestiepuma disbalansa virzienā. Osteopātijā ir ļoti daudz metodoloģiju, lai stimulētu organisma pašregulācijas un pašizārstēšanās iespēju.

 

Osteopātijā tiek pielietoti dažādu spēku, tehniku veidi:

  • liela ātruma, mazas amplitūdas (HVLA- high velosity, law amplitude );
  • maza ātruma, mazas amplitūdas;
  • muskuļu enerģijas tehnikas;
  • saišu balansa tehnikas;
  • dažādas fasciju iestiepuma, tuvināšanas, līdzsvarošanas  tehnikas;
  • muskuļu – saišu darba atbrīvošanas tehnikas;
  • viscerālas tehnikas;
  • kraniosakrālas tehnikas;
  • šķidrumu kustību stimulējošas tehnikas;
  • biodinamiskas tehnikas;
  • enerģētiskas tehnikas.

 

Osteopātiskā darba pamatvirzieni:

  • strukturālā osteopātija,
  • kraniosakrālā osteopātija,
  • viscerālā osteopātija,
  • fasciālā osteopātija.

 

Ārstējot pacientu nav iespējams izolēti strādāt ar kādu no šiem darba virzieniem. Notiek reizēm pat nemanāma pāreja no viena osteopātijas darba virziena uz otru. Cilvēks ir vienots vesels organisms un funkcionē kā vienota iekšēji pašregulējoša struktūra, kas nepārtraukti reaģē uz ārējo faktoru ietekmi.

Osteopātija ir visaptveroša diagnostiska un terapeitiska pasākumu sistēma bāzēta uz anatomijas un fizioloģijas studijām, slimības aizkavēšanu un ārstēšanu.

Osteopātiskā praksē lieto metodes, lai mazinātu, atbrīvotu sastrēgumu, saaugumu, blokāžu (somatisko disfunkciju) esamību. Organisma rebalansēšanu šādā veidā rada šo medicīnu kā brīnišķīgu preventīvu medicīnu.

 

 

W.G. Sutherland - kraniālās osteopātijas pamatlicējs.

W.G. Sutherland definēja, ka dzīvs galvaskauss nav rigids, vienots kauls, bet drīzāk komplicēts dzīvu un šķidrumā flotējošu kaulu saliņu komplekss, kas savienots ar kustīgu, bet neizstiepjamu membrānu.

 

Osteopātijas vispārīgais raksturojums un tās vieta medicīnā.

Osteopātija ir īpašs virziens medicīnā, kurš ietver sevī manipulatīvus kompleksus paņēmienus ar speciālista pirkstu jūtīgumu, kas iegūts apmācības procesā cilvēka organisma mikrostruktūru disfunkciju diagnosticēšanai un ārstēšanai.

Cilvēka organismā eksistē dažādi sasaistes veidi, kuri atšķiras viens no otra ar kustības pakāpi. Katrai struktūrai piemīt noteikta kustības pakāpe, tos izjaucot organisms nonāk pie funkcionālām pārmaiņām.

Osteopātija un allopātija veselības problēmu ārstēšanā pārstāv divas viena otru papildinošas metodes. Viena no osteopātijas priekšrocībām ir likvidēt slimību tās sākuma stadijā un ar speciālām diagnostikas metodēm noteikt funkcionālos traucējumus un simptomus, kuri vēl nav parādījušies klīniski.

Gan sabiedrībā, gan medicīnas aprindās osteopātija vai nu ir maz pazīstama vai arī kļūdaini tā tiek dēvēta par “vertebrāla manipulāciju” un spēka pielietošanu uz locītavām.

Galvenie osteopātu ārstēšanas rezultāti:

  • darbaspēju ātrāka atgriešanās;
  • mazinās invaliditāte;
  • attiekšanās no stacionārās ārstēšanas vai ķirurģiskas iejaukšanās.